Medicīniskā konfidencialitāte un informācijas apmaiņa: praktiska rokasgrāmata

Medicīniskā konfidencialitāte un informācijas apmaiņa: praktiska rokasgrāmata

Ievads

Medicīniskā konfidencialitāte ir viens no pamata pīlāriem uzticības attiecībās starp pacientu un veselības aprūpes speciālistiem. Tomēr koordinētas aprūpes un daudznozaru komandu kontekstā katru dienu rodas jautājums par konfidenciālas informācijas apmaiņu. Kā mēs varam saskaņot absolūto pienākumu ievērot konfidencialitāti ar vajadzību apmainīties ar datiem, lai nodrošinātu optimālu aprūpi? Šajā praktiskajā rokasgrāmatā ir norādīts medicīniskās konfidencialitātes tiesiskais regulējums un nosacījumi, saskaņā ar kuriem informācijas apmaiņa ir likumīgi atļauta, pamatojoties uz Sabiedrības veselības kodeksa noteikumiem un CNIL ieteikumiem.

Medicīniskās konfidencialitātes tiesiskais pamats

Medicīnisko konfidencialitāti nosaka Sabiedrības veselības kodeksa L.1110-4 pants un Kriminālkodeksa 226-13 pants, kas par tās pārkāpumu paredz brīvības atņemšanu uz vienu gadu un naudas sodu 15 000 eiro apmērā. Šis noslēpums aptver visu informāciju, kas nonāk profesionāļa uzmanības lokā: diagnozi, ārstēšanu, pacienta pārliecību, kā arī novērotos vai secinātos elementus.

Tas ir būtiski visiem veselības sistēmā iesaistītajiem speciālistiem: ārstiem, medmāsām, farmaceitiem, vecmātēm, kā arī veselības iestāžu administratīvajam personālam. 2016. gada 26. janvāra likums par mūsu veselības sistēmas modernizāciju attiecināja šo pienākumu uz medicīnas un sociālā sektora profesionāļiem, radot vienotu ietvaru konfidenciālas informācijas aizsardzībai.

Nosacījumi informācijas apmaiņai starp profesionāļiem

Informācijas apmaiņu starp veselības aprūpes speciālistiem reglamentē CSP L.1110-4. pants. Jāizšķir divas atšķirīgas situācijas:Vienā aprūpes komandā ⬥⬥⬥: tiek pieņemts, ka koplietošana ir atļauta, ja pacients ir informēts un var izmantot savas tiesības iebilst. Aprūpes komanda ir definēta kā profesionāļu grupa, kas tieši piedalās viena un tā paša pacienta aprūpē.

Starp profesionāļiem, kas nepieder vienai komandai ⬥⬥⬥: nepieciešama skaidra un iepriekšēja pacienta piekrišana, kas iegūta ar jebkādiem līdzekļiem, tostarp dematerializētu. Šai piekrišanai jābūt informētai, konkrētai un jebkurā laikā atsaucamai.Starp profesionāļiem, kas nepieder vienai komandai ⬥⬥⬥: nepieciešama skaidra un iepriekšēja pacienta piekrišana, kas iegūta ar jebkādiem līdzekļiem, tostarp dematerializētu. Šai piekrišanai jābūt informētai, konkrētai un jebkurā laikā atsaucamai.

Kopīgošanai visos gadījumos ir jāierobežo līdz informācijai, kas noteikti nepieciešama aprūpes koordinēšanai vai nepārtrauktībai, saskaņā ar VDAR noteikto minimizēšanas principu (5. pants).

Konfidencialitātes juridiskie izņēmumi

Dažās situācijās ir atļauts vai pat nepieciešams atcelt medicīnisko konfidencialitāti. Ziņošana par vardarbību pret nepilngadīgajiem vai neaizsargātām personām (Sodu kodeksa 226.-14. pants), obligāta paziņojuma par slimību deklarēšana (CSP L.3113-1. pants) vai informācijas nosūtīšana Veselības apdrošināšanas medicīnas darbiniekam ir likumā paredzētie izņēmumi.

No otras puses, pacienta ģimenei nav vispārēju tiesību piekļūt medicīniskajai informācijai. Tikai pacienta norādītā uzticamības persona (CSP pants L.1111-6) var saņemt noteiktu informāciju atbilstoši izteiktajām vēlmēm.

Rīki un labas prakses piemēri

Koplietotā medicīniskā faila (DMP) un drošas veselības ziņojumapmaiņas (MSSanté) ieviešana ļauj tehniski nodrošināt apmaiņu. Iestādēm arī jāpieņem veselības informācijas sistēmu drošības politika (PSSI-S) un jāieceļ datu aizsardzības speciālists (DPO) saskaņā ar GDPR.

Secinājums

Medicīniskā konfidencialitāte nav šķērslis aprūpes kvalitātei, bet gan pacienta uzticēšanās nosacījums. Konfidenciālas informācijas apmaiņas noteikumu apgūšana ļauj veselības aprūpes speciālistiem efektīvi sadarboties, vienlaikus ievērojot savus ētiskos un juridiskos pienākumus. Lai nodrošinātu šo praksi, būtiska ir regulāra komandu apmācība un skaidra informācija pacientiem.